Gribētu vēlreiz izdzīvot savu bērnību. Es piedzimu Batumi, Gruzijā, pagājušajā gadsimtā. Varētu pastaigāt pa to ielu, kurā uzaugu, un atcerēties, kā mēs, puikas, ložņājām pa jaunbūvēm un kā vectētiņš mūs ar brāli veda uz delfināriju un botānisko dārzu. Un kā pēc tam tējas namiņā dzērām tēju ar hačapuri. Mēs nebijām nekādi vieglie bērni, un vecākiem bija daudz rūpju – bijām trīs. Puišelis būdams, es gribēju kļūt par aviācijas konstruktoru vai kosmonautu. Starp citu, par Valēriju mani nosauca par godu vienam no pirmajiem kosmonautiem – Bikovskim, viņš devās kosmosā īsi pirms manas dzimšanas. Atceros, kā vecāki nopirka pirmo plašu atskaņotāju, kā es sapelnīju naudu lietotam magnetofonam un kā klausījāmies Pink Floyd, Uriah Heep, ABBA...

Man liekas, viss ir vienkārši: ja tu kā darba ņēmējs vari darba dēvējam pateikt simtprocentīgu – jā, es tev kalpošu, lai tur vai kas! – ja tu ej apakšā zem viņa, lai ko viņš arī nedarītu, lai kāds viņš arī nebūtu, tad patiesībā tas liecina, ka esi ļoti stiprs cilvēks. Mēs domājam, ka tas radīts vājiem cilvēkiem, bet nē – patiesībā stipriem. Tādiem, kas var par sevi pastāvēt un vienmēr paliks, kas viņi ir. Nu, vismaz būs uzticīgi tam, ko savā sirdī domā un kam tic. Kuri nebaidās ne priekšnieka, nekā. Kuri neklanās un nelokās. Tas nav mans variants. Es vienmēr cīnos par to, lai varu teikt visu, ko domāju. Un tāpēc man ir grūti atrast sistēmu, zem kuras paiet apakšā par visiem 100 procentiem. Bet citādi man negribas. Jo tas nebūtu godīgi. Ja redzu, ka cilvēks iet pavisam citu ceļu, nekā es, man šķiet godīgi distancēties.