Maijs 2012 (№ 5 (239))

  • link
    Šķiet, tieši pavasarī, kad mēs visi klusībā ilgojamies pēc maza brīnuma, pasaulē dzimst miljoniem pirmo skūpstu. Un laikam jau tieši pavasarī visvairāk ir skūpstu, kas tikai izsapņoti. Tāpēc šomēnes atraktīvi un mīloši pāri SANTAS lappusēs skūpstās. Un, iespējams, pirmo reizi mūžā raksta dzeju – savam pirmajam skūpstam.
  • link
    «Es nekad neesmu bijis pie vadības, es nevaru būt mantkārīgs. Cilvēku jau vienmēr sabojā, kad caur rokām iet lielas naudas. Un, ja menedžerim sāk likties, ka par ikdienas darbu viņam pienākas vairāk nekā pārējiem īpašniekiem, sākas problēmas. Esmu ievērojis, ja cilvēkam stāv 100 latu, viņš neņem, 1000 – neņem, 100 tūkstoši – neņem, bet tad nāk miljons, piecdesmit miljoni. Un tad viss. Pierod pie naudas, un lūzums notiek. Jautājums tikai, kurš ir naudas līmenis, kad tā notiek.»
  • link
    «Es eju viegli un ar lielām pūlēm. Neuzskatu, ka dzīvei jābūt vieglai. Neviens no maniem radošajiem darbiem nav nācis viegli, visu laiku jūtos kā māceklis. Es no grūtībām nebaidos, man tās daudz ko ir devušas. Tikai pārdzīvojumi un grūtības dod iespēju kaut ko saprast un attīstīties. Mierā un rāmumā dzīvojot, ātri rodas neapmierinātība ar sevi. Tikai grūtību pārvarēšana var sniegt īstu gandarījumu. Zālamana pamācībās ir tas lieliskais teiciens – ja pieķeries pie arkla, tad atpakaļ neskaties! Ja skatās pa malām, vairs neizdodas taisna vaga. Pat ar divriteni braucot, apkārt nevar skatīties, kaut tieši to man ļoti gribas darīt.»
  • link
    Meditācija savukārt ir process, kas cenšas pacelties pāri prātam. Virs prāta. Savā ziņā meditācijā ir kā kalnā kāpšana. Mēs soli pa soli mēģinām uzkāpt tajā sava iekšējā kalna virsotnē, kura ir augstāk par prāta miglu un prāta mākoņiem. Tur, kur ir klusums un kur var redzēt neticami tālu. Un meditācijā, tāpat kā alpīnismā, ir vajadzīga sava tehnika, ekipējums un pieredzējis vadītājs. Un, protams, pacietība, disciplīna un ticība sev un virsotnei.
  • link
    «Mans puisis ir mana vārīgākā sajūta un pats vērtīgākais manā dzīvē. Puikas esamība man liek dzīvot. No visiem aspektiem. Bērna piedzimšanas vērtība ar gadiem noteikti pieaug. Jaunībā bija ļoti jāsteidzas, jārada jaunas lietas, bērni toreiz bija dabisks dzīves risinājums. Bet Kristaps nāca negaidīti. Tagad man šķiet, ka nekas labāks dzīvē nevarēja notikt. To droši varu apgalvot.»
Komentē te!

Redakcijas vēstule

Šoziem manās rokās nejauši, bet droši vien apzināti nonāca Tomasa Manna romāns Burvju kalns. Tas tapis neilgi pirms Pirmā pasaules kara un uzskatāms par autora vienu no spēcīgākajiem...
Lasīt tālāk...
Galvenā redaktore - Santa

SANTAS blogi  (144)
Pēdējais posts no Evita Goze, fotogrāfe
09.05.2012 @ 13:05
Kā ēst kūku ar irbulīšiem
Jautājums Tev
Kā atnācis tavs personīgais pavasaris?

BalsotRezultāti