Četrus no šiem gadiem viņi pavadīja Čikāgā – tur mācītājs Krists Kalniņš kalpoja Ciānas latviešu luteriskajā draudzē. No Amerikas viņi atgriezās jau sešatā – tur piedzima ceturtā atvase Dāvids. Pagājušogad viņu ģimenē ienāca piektais bērniņš – mazais Lūkass. Un vēl viņi vada Laulāto kursu, kas notiek Vecajā Svētās Ģertrūdes baznīcā. Kursu, kāda nav nevienā skolā un augstskolā.
– Jauns gads atkal mainījis arī jūsu dzīvi.
Krists: – Jā, tūliņ atkal mainīsies dzīves ritms. Pagājušajā gadā mūsu dzīvi lielā mērā noteica Lūkasa piedzimšana. Tagad ierastā mājas dzīve atkal mainās, Lindai atgriežoties darbā. Tās ir saprotamas cilvēciskas bailes un nedrošība – kā mēs to visu atkal saliksim kopā. Protams, biju ļoti priecīgs, kad Linda bija mājās, tas ir pavisam cits ģimenes ritms. Bet saprotu, ka viņai tas ir vajadzīgs. Un tas atkal ir gan izaicinājums, gan paļaušanās.
Linda: – Šoreiz ir mazliet citādi. Agrāk pēc bērnu kopšanas atvaļinājuma ļoti rāvos uz darbu – kaut ko īstenot, pierādīt, ka atkal kaut ko varu. Tagad jau es zinu, ka varu. Tas man vairs nav jāpierāda. Drīzāk labi zinu, ko nevaru. Zinu, cik grūti, gandrīz neiespējami, ir panākt, lai mājās viss labi strādātu. Bet esmu perfekcioniste, man grūti samierināties ar paviršību. Tātad kaut kas kaut kur atkal cietīs. Un ļoti iespējams, ka nevis šīs divas jomas, bet mana veselība. Faktiski es jau to tikpat kā zinu. Tāpēc, kas jādara, jādara, bet, ja varētu izvēlēties, labprāt strādātu nepilnas slodzes darbu brīvā režīmā.
– Jūs esat kopā gandrīz septiņpadsmit gadu. Jums ir parasts vai neparasts iepazīšanās stāsts?
Linda: – Diezgan parasts. Iepazināmies, kopā dejojot tautas dejas. Uzreiz gan mēs nebijām pāris, sākumā vērojām viens otru ar acs kaktiņu. Viss izveidojās, kad Krists atnāca no armijas. Tā jau notiek: tu pēkšņi pamani to cilvēku pavisam citādi.
– Vai tagad vēl atceraties, kādu iedomājāties savu laulības dzīvi?
Linda: – Tas, kā tu iedomājies savu laulības dzīvi, atkarīgs no tā, kādā ģimenē esi audzis. Mēs bijām divi bērni, un tad likās, ka arī man tā būs. Manā iztēlē bija tāds labā nozīmē mietpilsoniskas ģimenes modelis, viss sakārtots un pareizs. Krists drīz pēc tam sāka studēt Policijas akadēmijā, man likās, viņš būs jurists – cienījama, nodrošināta profesija. Un tas, ka viņš tagad ir mācītājs… Toreiz pat nebiju kristīgs cilvēks, un, ja Krists būtu teicis – es, zini, nebūšu jurists, bet mācītājs –, man tas laikam neko īpašu pat neizteiktu.
Krists: – Īpaši nebiju domājis, kāda man būs ģimene, tas jau vairāk raksturīgs meitenēm. Puiši, kā zināms, domā pēc tam… (Smiekli.) Man tiešām ir tāds novērojums – pirms laulībām meitenes parasti ir nopietnas, satrauktas, bet puiši priecīgi. Pēc laulībām lomas ir mainījušās, un nu puiši pēkšņi ir nopietni. Bet vispār likās, ja jau reiz esam iemīlējušies, tad viss kārtībā. Pārējais notiks pats no sevis. Un vajadzēja labu laiku nodzīvot kopā un, galvenais, sākt pašiem vadīt laulāto kursus, lai saprastu, ka nekas nenotiek pats no sevis. Ka attiecības ir vesela pasaule, ka tā ir pamazām izzināma, nevis jau gatava telpa. Augu ģimenē ar trim sievietēm – mammu un abām māsām –, un man bija sajūta, ka, lai nu kurš, bet es jau nu gan sieviešu pasaulē orientējos. Un tikai ar laiku sapratu, ka tas, ko zinu, vēl nemaz nav viss. Ka mēs katrs tomēr esam ļoti atšķirīgi. Ja to nezini un nerespektē, tad attiecībās rodas melnie plankumi, kuros nonākot tu jūties absolūti pārsteigts un pat šokēts. Bet es dzīvoju ar apziņu, ka mīlestība visu izdarīs pati. Un daudziem tā liekas, to es tagad zinu.
– Bet pavisam bez mīlestības jau arī nevar.
Krists: – Protams. Nupat laulāju kādu pāri un teicu: tas, ka jūs mīlat viens otru, visvairāk palīdzēs tieši tad, kad būs krīze. Ja mīlestības saites nav, krīze tiek risināta vienkārši – paldies, sveiki. Bet tieši mīlestība saka: ir vērts mēģināt. Nevis visu, kas piedzīvots, justs un ieguldīts, vienkārši ņemt un izmest ārā. Krīze jau ir daļa no attiecībām. Daļa, kas uzrāda – kaut kas nav kārtībā. Un aicinājums sakārtot, nevis padarīt par katastrofu un visu izpostīt.
Interviju pilnā apjomā lasi februāra SANTĀ!
