“Tātad, pirmais pasākums – dzērieni pirms Madonnas filmas “W.E.” pirmizrādes Londonā,” ar vēsi lietišķu seju paziņo menedžeris. Un ietur pauzi. “Jā, arī viņa pati šeit atbrauks uz kādām divdesmit minūtēm. Keep it cool. Negribu redzēt kādu prasām autogrāfus, fotografējot ar mobilo telefonu vai darām vēl kādas līdzīgas muļķības,” viņš turpina.
Es esmu viena no melni balti ģērbtu viesmīļu bariņa paklājos un apzeltītās lustrās slīgstošā viesnīcā Londonas centrā, kur esmu nokļuvusi, paralēli studijām piestrādājot kādā pasākumu aģentūrā. Iznēsāju kanapē maizītes un bezkaunīgi blenžu viesiem sejās. Kā nekā, šeit esot pilns ar slavenībām. Savu bezkaunību maskēju ar mīlīgu smaidu, no kura man vēlāk sāp lūpu kaktiņi, un izvairos uz kādu skatīties ilgāk par pāris sekundēm. Taču, kā jau parasti, sev par lielu nožēlu britu slavenības neatpazīstu. Izņemot ļoti seksīgo izdevēju no seriāla par prostitūtu Bellu un viņas profesionālajiem piedzīvojumiem “Secret diary of a call girl”.
Tuvojoties pasākuma noslēgumam, ar tukšām šampanieša glāzēm uz paplātes laipoju pa viesu pārpildīto “franču salonu”, kad pie durvīm man piebiksta darbabiedrene un iešņāc ausī: “Viņa ir šeit!” Un te nu viņa ir – rokas stiepiena attālumā. Blondiem, pēc Holivudas glamūra labākajiem paraugiem lokotiem matiem, maza, smalciņa un ne tik krunkaina kā dzeltenajā presē vai pa internetu cirkulējošās pirmsfotošopa fotogrāfijās. Madonna smaida, enerģiski ar visiem skaujas un bučojas, pozē fotogrāfiem un nedzer šampanieti. Ar viņas ierašanos gaisotne telpā elektrizējas, visi trinās, spiežas apkārt Madonnai un tie, kuru pazīšanās nav pietiekama, lai apskautos, paslepšus vai mazāk slepšus glūn uz viņas pusi. Vai fotografē ar telefoniem. Izlavierēt ar glāzēm uz virtuvi kļūst neiespējami.
Pēc nepilnas stundas jau atrodos citā viesnīcas zālē ar citu kanapē maizīšu paplāti rokās. Kāds ebreju puika svin savu 14. dzimšanas dienu, un man pat aptrūkstas fantāzijas, cik šis pasākums viņa vecākiem izmaksā. “Izskatās, kā no MTV šova “Sweet sixteen,”,” komentē darbabiedri. “Dēliņ, ko tu gribi savā dzimšanas dienā? Naktsklubu Londonas centrā!” viņi turpina smīkņāt.
No milzīgiem pasākumiem, kur esmu viena no viesmīļu armijas baltos kreklos, snobiskām vakariņām ar britu aristokrātiju un ēdienu šķīvju nogādāšanu viesiem noteiktā secībā (toreiz, starp citu, nejauši izbēru cukurtrauku pa puspaklāju un sarku un bālēju no publiska apkaunojuma) līdz mazai mākslas galerijai, kur strādāju viena pati un, vienīgais, ko daru, ir leju šampanieti glāzēs teju četras stundas no vietas. Šis darbs ir kā laimes spēle. Pēc intervijas un piereģistrēšanās aģentūras datu bāzē, iespējams pieteikties strādāt dažādos pasākumos, par kuriem zināms vien norises laiks, vieta un aptuveni pienākumi.
Katru reizi satieku citus cilvēkus, sejas atkārtojas reti. Katrā pasākumā ir cilvēki no dažādām aģentūrām, katrā aģentūrā – pat līdz pāris tūkstošiem darbinieku. Katram savs stāsts, kā še nokļuvis. Aktrise, kura pa vidu kastingiem piepelnās kā viesmīle. Poļu dziedātāja, kurai vienai pašai jāuztur meita. Londonietis Toms, kurš dzīvo pie vecākiem un strādā 60-80 stundas nedēļā, lai nopelnītu naudu pasaules apceļošanai. Melnādaina, jauniņa bioloģe, kura vēlas kļūt par žurnālisti, un patlaban strādā praksē BBC. Bez algas, kā jau Londonā pierasts. “Tu strādā 40 stundas nedēļā, un tev neko nemaksā?” sašutumā iesaucas kāda meitene man blakus. “Es gribētu, lai būtu 40. Drīzāk 60. Ja pēc gada vēl nekas nebūs izdevies, iešu strādāt atpakaļ uz laboratoriju. I want to have a real job.” Es arī gribu “īstu darbu”. Taču, kamēr tāda nav, šis ir viens no labākajiem “neīstajiem”, kāds man bijis. Lielā mērā dēļ saviem pastāvīgajiem pārsteigumiem.