Pēc dažām nedēļām jaunajā marta SANTĀ nodošu Jūsu vērtējumam materiālu, kurā mūsu veiksmīgākās interjera dizaineres iesaka glītākās lietas sievišķīgai noskaņai mājās. Man tiešām liels prieks, ka pārsvarā viņu izvēle ir par labu mūsu pašu ražotājiem. Burvīga satīna gultasveļa, silti, ar rokām austi pledi, graciozas koka taburetes un visām mums zināmām mammaslampas. Nebiju pat ievērojusi, cik daudz skaistu mājas lietu Latvijā veido tieši sievietes.  Nav jau nekāds pārsteigums, bet ļoti patīkami.
Strādājot ar šo materiālu, sapratu, ka vēlos padalīties arī savos interjera atradumos. Šoreiz, gan ne par iepirkšanos, bet praktiskām iemaņām. Jau kādu gadu sapņoju par to, ka manā koridorā gar sienu varētu vīties tādas glītas dekoratīvas ģipša joslas vai profili (nezinu, kā pareizi to dēvē). Izrādījās, ka izliet tos speciālās formās ir dārgi, turklāt manas sienas nemaz nebija tik līdzenas. Draudzene, kas strādā par restauratori, ieteica tās vienkārši uzgleznot, bet man nav tādas pacietības! Tad es ieraudzīju pilnīgi pieņemamu variantu no putuplasta – ornaments ļoti glīts un cena smieklīga. Sakumā šaubījos, vai man to putuplastu maz vajag, bet beigās nolēmu, ja nepatiks, bez žēlastības no dekoratīvajām līstēm atvadīšos. Kāds man draugs, īsts remontu profesionālis, ieteica līstes nokrāsot ar krāsu, kurai piejaukta klāt sausā špaktele. Maisījumam jābūt kā biezam krējumam un ar plakanu otu ļoti drosmīgi jāglezno tām līstēm pāri – nojaucot perfekto rakstu un iegūstot ģipša faktūru. Iznāca kolosāli! Visi, kas pēc tam vērtēja manu roku darbu, neticēja, ka līstes nav īstas. Arī es katru dienu skatos un priecājos.
Ņemoties ap visādiem sīkiem remontiem, sapratu, ka tieši tā rodas mana māju sajūta. Piekarot jaunus aizkarus, pārkrāsojot kādu apnikušu sienu, kaut vai nopērkot glītus koka ķeblīšus virtuvei. Un tagad ir īstie – garlaicīgie ziemas mēneši, - lai kaut ko smuku paveiktu. Tādēļ nečīkstam par auksto laiku, bet ķeramies klāt mājas labiekārtošanai.