Man šogad palika trīsdesmit pieci gadi. Un pirmo reizi es esmu samulsusi no skaitļa. Es ticu, ka sievietei šis ir visskaistākais laiks. Tomēr arī grūts laiks. Ir grūti saglabāt sevī tieši tik daudz meitenīguma, lai tas būtu pievilcīgi, un vienlaikus būt pieaugušai sievietei. Jo pēc trīsdesmit pieci tu tiešām vairs neesi nekāda meitene. Viss, kas līdz šim piestāvējis un šķitis jauks, tagad draud mani padarīt komisku – piemēram, balonsvārki. Vai dejošana citu „meiteņu” bariņā. Ļoti labi atceros, kā pirms desmit gadiem klubos skatījos uz šādām pilnzieda meitenēm un pie sevis domāju – Dievs, lūdzu, dod man prātu tādai nekļūt! Iespējams, esmu kritusi otrā galējībā un pārāk izmisīgi cenšos nospēlēt pieaugušas sievietes lomu.
Pavasarī es ar savu bērnu divas nedēļas uzturējos bērnu slimnīcā. Kādu dienu ievēroju, ka vienā no palātām gultā atzvēlies liels puisis, un nodomāju – nu ko tie nejēdzīgie dakteri nabaga zēnu ielikuši mazbērnu nodaļā, nevis pie citiem pusaudžiem! Laikam lielo bērnu nodaļā pietrūcis gultas vietu... Tad ieraudzīju viņam gultā blakus īsto pacientu - mazu meitenīti. „Zēns” bija meitenītes tētis, turklāt kolosāls tētis. Un pilngadīgs, protams, vienkārši – jauns. Bet es viņu pašu uzskatīju par bērnu! Man nācās ielūkoties sev acīs un godīgi teikt: „Laura, tu savā domāšanā esi nepiedodami novecojusi, ja jau šo jauno vīrieti uzlūko kā puisīti, bet dažus slimnīcas gaitenī sastaptos vectētiņus noturi par tētiem!”
Ziniet, nesen viena no manām labākajām draudzenēm izmežģīja kāju, uzstājoties vidējās paaudzes tautas deju kolektīvu skatē. Vidējās paaudzes vīrieši viņu teju nonesa no skatuves un nogādāja Traumatoloģijas un Ortopēdijas slimnīcā, kur viņu apskatīja ļoti, ļoti jauns un seksīgs dakteris. Viņa, protams, koķetēja uz visu banku, pat sāpes vairs nejuta, taču ar šausmām atskārta, ka viņš uz viņu raugās kā uz... kundzīti. Nu labi – lēdiju. Dāmu. Sievieti. Ne jau nu meiteni, kurai viņš piedāvātu turpināt ārstēšanos savā bēniņu dzīvoklītī...
Te nu mēs esam. Tās, kam trīsdesmit pieci. Mēs saucam sevi par meitenēm, bet mūs jau sen ir piemeklējušas pirmās laulību krīzes, šķiršanās un depresijas. Dažiem manu draudzeņu bērniem jau bijušas pirmās mīlestības. Un viens no šiem bērniem kādā mūsu „meiteņu” ballītē mums pajautāja:„Vai jūs jaunībā bieži naktīs nebijāt mājās?” Mēs, protams, sākām skanīgi smieties – mazie muļķi, mēs joprojām esam jaunas, mums vēl ir jaunība! – bet iekšēji bijām stīvas no šausmām. Jo ar bērna muti vienmēr runā patiesība vai vismaz kāda tās daļa.
Esmu cieši nolēmusi savu skaisto sievietes vecumu izbaudīt no visa spēka. Bet pagaidām vēl nespēju to darīt, jo neesmu atradusi sevī līdzsvaru starp meitenīgo un pieaugušo. Un neesmu sapratusi, cik jauna īsti jūtos. Vai man ir maz vai daudz gadu. Un ko ar to visu iesākt. Visticamāk, neko. Jo pēc gada man būs vēl vairāk gadu...
Ceru, ka jūs ar šādām domām nemocāties. Tomēr jutīšu klusu prieku, ja drusciņ mocāties gan!
