Vienu dienu piezvanīja paziņa un teica, ka vajagot aprunāties, pakonsultēties. Atrāvos no datora un sajutos guru. Zināju, ka šis cilvēks ir sievas neuzticības upuris, pirms gadiem trijiem dusmās savācis mantiņas un de facto aizgājis no mājām. Viņam ir trīsdesmit astoņi gadi un militārs amats lidostā Rīga. Dēvēju viņu par Militāristu.
Zināju arī to, ka, izsērojis laulības krahu, Militārists internetā izmisīgi meklējis draudzeni – „vecumam atbilstošu un uzticamu sievieti ar dvēseli”. Un nav varējis atrast īsto. Viena melojusi, ka ir trīsdesmit piecus gadus veca, bet izskatījusies uz visiem sešdesmit; otra visu vakaru tik monotonā balsī sevi slavējusi, ka Militāristam no viņas runāšanas uznācis miegs. Ar trešo Militārists ticis līdz gultai, satikušies veselas trīs reizes, līdz viņš aizdomājies, ka ierašanās ciemos, mīlēšanās, uzpīpēšana, apģērbšanās un iziešana atpakaļ uz ielas ikreiz neaizņem ilgāk par nieka divdesmit minūtēm. „A kur ir dvēsele?”
Zināju, ka Militāristam uzrakstījusi arī jauka sieviete ar skaistu foto, kam patīk vīrišķīgi vīrieši, tieši tādi kā viņš: ādas jakā, ar trīsdienu bārdu, tankiem kājās. Militārists zvērējis, ja ar šo dāmu nekas nesanākšot, tad viņš vairs nekad neiešot uz randiņiem, braukšot uz Portugāli un dzīvošot vientuļā būdā pie okeāna.
Es to visu zināju brīdī, kad Militārists man lūdza sievišķīgu konsultāciju. Jautājums skanēja tā: - Ko sieviete grib pateikt, kad piezvana vīrietim un stāsta, ka vakar nopirkusi sarkanas augstpapēžu kurpes? Ko viņa ar to domā?
- Un ko tu atbildēji?
- Ka baigi forši.
- Un viss?
- Bet ko vēl man vajadzēja teikt? Kopš tās sarunas sieviete vairs man nezvana, neatbild arī uz īsziņām... Jau nedēļu. Ko jūs, sievietes, patiesībā domājat, kad vīrietim sakāt – „es vakar nopirku sarkanas kurpes”?
Nu ja, es atbildēju. Svarīgi ir tikai tas, ko sieviete domā, nevis ko viņa saka. Ko mēs tādā brīdī domājam? Laikam to, ka esam nopirkušas sarkanas kurpes, par ko pašām liels prieks. Nu... Varbūt gaidām arī, ka vīrietis čukstēs, cik ļoti grib redzēt, kā sarkanās kurpes izskatās mūsu smalkajā kājiņā... Vai arī – ka uzdāvinās sarkanu apakšveļu... Vai arī – ka jau iztēlojas, kā mēs izskatāmies tikai sarkanajās kurpēs vien... Variantu ir milzums, - es teicu Militāristam.
 - Bet vai tad jūs negaidāt, ka vīrietis atbildēs: pieņem, ka esmu tev tās kurpes uzdāvinājis, še naudiņa?
- O, jā. Tieši tā mēs nodomājam vispirms. Īpaši, ja mums tobrīd ir PMS. –   Es iespurdzos. Man bija stipras aizdomas, ka Militāristam tiešām vajadzēs pārvākties uz dzīvi būdā pie Atlantijas okeāna. Biju ļauna, jo nesaudzīgi bildu, ka sieviete ar stāstu par kurpēm, visticamāk, būs devusi zīmi, ka auj kājiņas pie apķērīgāka puiša. Labākas nākotnes vārdā es Militāristam aizsūtīju arī šo adresi. Te jau pirms vairākiem gadiem kādam izdevies sieviešu domas attēlot vienkāršas un vīrietim saprotamas shēmas veidā.
Laikam būs līdzējis. Militārists vairs nav man zvanījis, kaut apritējusi jau nedēļa.