Redakcijas vēstule
Kad domāju jautājumus intervijām, bieži pieķeru sevi pie vēlmes atbildēt vispirms uz tiem pašai. Un uz jautājumu «No kuras ilūzijas tev nācies šķirties?» es atbildētu – par to, ka visi svētki kādreiz beidzas. Kad to stāstu gudriem cilvēkiem, visbiežāk dzirdu atbildi – bet, ja tev nebūtu ikdienas, tu nespētu novērtēt svētkus. Un ar prātu es patiešām to saprotu, bet skumjas, ka svētki beidzas tik un tā, arvien manī ir pārāk spēcīgas. Svētku sajūta manī ir kaut kas dziļs un pamatīgs. Un tanī nav pat nekā no skaistiem tērpiem, labiem ēdieniem un mūžīgiem priekiem. Tas ir veids, kā es vislabāk saprotu sevi un visatklātāk varu mīlēt citus. Atceros, ka vidusskolas izlaidumā man klases audzinātāja pasniedza margrietiņu vainadziņu, lai arī turpmāk savus klasesbiedrus vienoju kā ziedus vainagā. Jāsaka, man tas nav pārāk labi izdevies, jo cilvēki manā dzīvē, protams, ir mainījušies. Bet vainaga ideja ir palikusi. Jo būtībā, kas tad ir SANTA un pārējie žurnāli – tā ir iespēja vienot cilvēkus, mīlēt viņus un ļaut viņiem ieraudzīt sevi mazliet citādus. Kad domāju par svētkiem, man prātā nāk divas filmas. Merilas Strīpas varone filmā Stundas gatavo svētkus savam ar AIDS slimajam draugam un saka vārdus, ka svētki ir tikai iespēja aizbēgt no vientulības. Savukārt Fellīni filmā Saldā dzīve iespaidīgā amerikāņu aktrise metas trakulīgā dejā, pazaudējot kurpes, vīrieti un varbūt arī pati sevi. Man liekas, ka patiesība ir kaut kur pa vidu. Izdevušies svētki ir tad, kad cilvēki tev līdzās notic, ka drīkst būt tādi, kādi ir patiesībā. Kad viņi atkal notic mīlestībai, ko kāds viņiem ar saviem svētkiem dāvā. Kad sajūtu kokteilis ir tik spēcīgs, ka aizmirstas pienākumi, atbildība, kad satiecies ar mazo puisēnu vai meitenīti, kas dzīvo tevī, un tev pēc svētkiem atkal viss kļūst iespējams. Kad tevī atkal dzīvo sapņi. Tas ir ļoti romantisks skats uz dzīvi, bet, ziniet, tas strādā! Tāpēc es mīlu svētkus un tāpēc man tie izdodas. Septembris ir SANTAS vārda diena un tā atkal ir iespēja ikdienu pārvērst svētkos. Es uzaicināju uz jūras malu savu interviju varoņus, lai mēs savās sajūtās dalītos ar jums. Lai arī jūs sadzirdētu, kā Andris Bulis saulrietā lasa savu dzeju un Ints Teterovskis jūrmalas vientulībā dzied, bet Jānis Auzāns no akmentiņiem izliek vārdus – IR LABI.  Lai skaistajā atvasarā, kad vasaras ziedošais trakums izskan un pārņem viegla nostaļģija, jūs kopā ar mums meklētu savus svētkus. Atrastu un izdzīvotu savas varbūt piemirstās sajūtas.

 

Santa

Galvenās redaktores vietniece -
Santa Anča