Redakcijas vēstule

Septiņu gadu vecumā pirmoreiz dzirdēju teicienu, ka mīlestība iet caur vēderu. Muļķības, es nodomāju. Patiesībā mīlestība iet caur kleitām. Jo mūsmājās nupat bija ciemojies mans gadu jaunākais draugs Aivariņš un es viņam izrādīju jaunās kleitas. Abas bija košas, abas ar kuplām apakšām, un Aivariņš jūsmoja skaļi un diezgan pārspīlēti. Pat man bija skaidrs, ka kleitas viņu interesē precīzi necik. Viņu interesēju es. Un viņš bija gatavs izlikties.

Četrpadsmit gadu vecumā man likās, ka mīlestība iet caur dzeju. Tovasar biju radošajā nometnē un iedzīvojos pārliecībā, ka puiši, kas raksta dzeju, ir īpaši. Vienā pat biju klusi iemīlējusies. Smuks nebija, toties ģēnijs. Diemžēl meiteņu nometnē bija krietni vairāk un viņš bija iemīlējies citā, turklāt pat ne klusi, bet pavisam atklāti. Man savukārt nez kā bija piesējies kāds puisis no tuvējā ciemata. Pat rozes nesa – gan jau, ka zagtas, un tomēr. Ja tagad abus salīdzinu, puisis bija asprātīgs, glīts un pat ļoti sakarīgs, bet – ne dzejnieks! Un es viņu atšuvu. Jo mīlestība taču iet caur dzeju, vai ne?

Deviņpadsmit gadu vecumā man likās, ka mīlestība iet caur Dženiferas Rašas dziesmām. Jo tā dejot… un tā skūpstīties… Pēc desmit gadiem es to puisi satiku agrā rītā bērnudārzā. Viņš veda dēlu, es savu meitu. Abi bijām samiegojušies un steidzīgi. Un Dženifera Raša vairs galīgi nebija modē.

Kad man bija trīsdesmit, likās, ka mīlestība beidzot ir pieaugusi un vairs nestaigā, kur tai ienāk prātā. Par laimi, pieaugusi biju tikai es. Un tikai uz kādu laiku. Mīlestība sēdēja uz jumta kores, šūpoja kājas un meta man ar slapja sniega pikām.

Pēc tam man tiešām likās, ka mīlestība iet caur vēderu. Nē, nē, jūs pārpratāt – ne caur kotletēm. Es domāju tos taureņus, kas vēderā. Kad ir taureņi, tad iemīlēties var viens un divi. Un tas ir skaisti, un punkts. Es par taureņiem vairs neiesmaidu. Es pat teiktu, ka tie ir jāsaudzē.

Esmu izlasījusi milzum daudz teoriju par mīlestību. Dažas no tām varētu būt ļoti tuvu patiesībai. Tomēr tagad man nezin kādēļ liekas, ka mīlestība iet caur… kaķi. Redzat, mums ir kaķis. Reiz viņam bija neciešams atradeņa raksturs, un arī tagad nav daudz labāks. Viņš ir ļoti augstās domās par sevi un savu vietu ģimenē. Viņš plēš tapetes un medī putniņus. Faktiski viņu nav, par ko mīlēt. Tomēr mēs viņu no sirds mīlam. Tikai viens Dievs zina, par ko.

Bet pārējiem tas arī nav jāzina.